Kokles, kas neskan

[blushprevious]

Savu pirmo un, godīgi sakot, vienīgo nopietno iepazīšanos ar digitālo azartu es piedzīvoju šoruden, tepat Rīgā. Esmu koka meistars, jeb, kā mēdza teikt amata brāļi, galdnieks ar dvēseli. Mana pasaule ir tauste, smarža un precizitāte. Es mēdzu teikt, ka ozols man stāsta, kādam krēslam viņam lemts kļūt. Dators manā darbnīcā ir tikai mūzikas atskaņotājs un rasējumu glabātājs. Līdz šim rudenim.

Viss sākās ar dīkstāvi. Pasūtījums aizkavējās – kāds investors nolēma piestrādināt budžetu, un es paliku bez darba uz nedēļu. Sākumā tas bija pat patīkami – izgulēties, palasīt grāmatas, pabeigt mājas lietas. Bet trešajā dienā sāka niezēt rokas, un klusums darbnīcā, kurā parasti skan ēveles švīkstoņa, sāka likties drausmīgs. Es sēdēju pie virtuves galda ar tasi kafijas un skatījos uz telefonu. Sajutu garlaicību, kas bija burtiski fiziska. Tieši tad pamanīju reklāmu – kaut ko par izklaidi viedtālrunī. “”Interesanti,”” nodomāju, “”varbūt tas ir kā digitālais pokers, par ko stāsta puiši sporta zālē?””.

Nekad iepriekš nebiju spēlējis. Manuprāt, tas ir laika kavēklis veciem cilvēkiem vai otrādi – pārāk jauniem, kas nemāk dzīvot īsto dzīvi. Bet sēdēt mājās un skatīties griestos bija vēl sliktāk. Es noklikšķināju. Pirmajā mirklī mani pārsteidza krāsainība. Viss bija tik košs, skaļš un straujš. Es kā cilvēks, kurš pieradis pie koksnes dzīslu līnijām, sākumā jutos apmaldījies. Bet tas bija sava veida izaicinājums. Es vienmēr esmu gribējis saprast, kāpēc cilvēki to dara. Kāpēc viņi kāpj šajā vizuālajā tirdzniecības centrā, kas darbojas divdesmit četras stundas diennaktī?

Sākumā es neliku nekādas likmes. Es tikai skatījos. Tāpat kā es kādreiz vēroju, kā citi meistari griež koku, mācoties viņu rokassprādzes kustības, es pētīju, kā darbojas spēļu automāti. Un tad es sapratu, ka jebkura spēle ir sava veida mehānisms. Tam ir savi zobrati, sviras un noteikumi. Ir džekpoti, kuriem ir gauss raksturs, ir mazi lauciņu pārslēgi. Es sāku ar simbolisku summu, kādu tērētu kafijas kociņam. Un, kad es ieraudzīju, ka žetoni kūst, es sāku pielāgoties. Es atradu sev spēli, kas izskatījās pēc koka griešanas – pakāpeniska, mierīga, ar augļiem un zvaigznēm.

Tad es atklāju, ka manā vecajā Nokia laikā Latvijā bija pazīstama spēļu zīmola filiāle. Mēs ar sievu kādreiz pat braucām uz jūrmalu, kur bija šī spēļu zāle, bet mēs tikai iegājām kafejnīcā blakus. Atceroties to, es sajutu siltumu. Un tagad mani iemeta šajā pašā laika mašīnā, kur es pats izvēlos likmi. Es iedomājos, ka tieku galā ar smalku finieri – viena neuzmanīga kustība, un viss jāmet miskastē. Šoreiz tomēr likmes bija augstākas. Draugi man jautāja – kāpēc es to daru? Es pats nevarēju atbildēt. Bet bija kāds rīts, kad man paveicās. Par nelielu naudu es saņēmu lielu atdevi.

Atceros šo sajūtu. Tā nebija tikai prieka izplūde par naudu. Tā bija sava veida sinerģija starp nejaušību un manu uzmanību. Es, kurš visu savu dzīvi ticēju tikai roku darbam, sapratu, ka pasaule dažbrīd ir kā ķēde, kas griežas pati. Un, ja tu zini, kad apstāties, tu vari saskatīt skaistumu pat nejaušos skaitļos. Tajā pašā vakarā es uzgāju nosaukumu, kas man likās kā vēstule no pagātnes – happyjokers in latvia. Tur bija vairākas spēles, ko es atcerējos no jaunības. Es nospiedu pogu, un man likās, ka es atveru vecu, putekļainu darbnīcu, kurā kāds meistars atstājis nepabeigtu darbu.

Tas, protams, nav stāsts par milzīgu laimestu. Drīzāk par attieksmi. Es sēdēju vēlu vakarā, un manā darbnīcā vairs neskaneēja ēvele. Es skatījos uz koka klučiem, kas gaidīja savu kārtu, un domāju par to, cik ļoti mēs cenšamies visu kontrolēt. Mēs mēram, slīpējam, pulējam. Bet dzīvē ir moments, kad tu nospied pogu un tikai skaties, kā griežas bungas. Šajā iedomātajā spēlē es iemācījos nevis laimēt, bet pieņemt notiekošo. Tā ir sajūta, kā tu met akmeni ūdenī un nevari pavēlēt viļņiem, kā nāks.

Pēc dažām nedēļām es atkal biju darbnīcā. Man zvans no pasūtītāja: “”Sākam projektu.”” Un es skrēju pie kokmateriāliem ar tādu kā atvieglojumu un skumjām reizē. Jo manā tālrunī vēl bija šīs spēles aplikācija. Es to neizdzēsu, bet atvēru tikai reizi nedēļā. Kā sestdienas vakara cigārs, ko es nesmēķēju. Tā vienkārši ir manas brīvības robežu pārbaude. Man patīk sajust, ka es varu atrauties no tā. Un man patīk, ka ir Latvija, kurā dzīvo manas atmiņas par veciem pokera automātiem, un ir happyjokers in latvia, kas ļauj man tajās atgriezties ar mūsdienīgu piesitienu.

Pirms dažām dienām es palaidu pēdējo griezienu. Vinnēju desmit eiro, nopirku sev labu kafiju un devos uz mežu pēc bērza. Kā jau vienmēr, koks man neko neteica. Bet tajā rītā es nesadusmojos. Es zināju, ka dažreiz viss notiek bez jēgas, tādēļ lai tikai notiek. Un es smaidīju, domādams par to, ka mana meistarība nerodas tikai no smaga darba, bet arī no mākas ļauties mirklim. Jo dzīve kā grieziens – tu nekad nezini, kurš auglis parādīsies. Bet tu vienmēr vari izvēlēties, kā uz to reaģēt.

Tā es sapratu, ka man patīk strādāt ar rokām, bet ik pa laikam ir vērts uzticēties nejaušībai. Tā manī atver kaut ko tādu, ko slīpēšanas mašīna nekad neatvērs. Nezinu, kad spēlēšu vēlreiz. Varbūt, kad aiz loga būs sniegs un drausmīgs sals. Bet es nebēgšu no tā. Jo manā gal

[Author]

Posts